otrdiena, 2014. gada 11. februāris

Luga. "Četras Lāses" (fragments)

Sengrieķu mītu biloģijas otrā luga.



ČETRAS LĀSES. ( 2 cēlieni, 13 ainas) 



Cilvēks , kurš aizvien meklē mīlestību kā bērns . Cilvēks, kurš vēlas izlemt pats. Cilvēks, kurš izlemj un nolemj ... ko?
Cilvēks, kurš vēl cerot uz glābiņu, izkliedz savu lēmumu ... taču vai mēs dzirdam tos, kurus mīlam?
Lāse. Apdāvināta, jauna meitene ar neparastu pasaules redzējumu. Lāsei ,līdz izmisumam, pieķēries draugs no bērnu nama - Jurģis, tomēr Lāse mīl Alni . Viņš saka, ka - „arī”. Bet vai var ticēt, ka tevi kāds mīl , ja nav mīlējuši pat vecāki? Un kā lai tic, ka to spēj labākā draudzene?
Lāses pagalvī guļ „Grieķu mīti”. Lāse jūt sevī nereīdu Tetīdu, karotāju Atēnu, mednieci Artemīdu ,mīlas dievieti Afrodīti ... Mīti dzīvo viņā. Tie ir tikpat spilgti kā realitāte. Lāse - okeanīdas Metīdas meita. Sajūti vienu lāsi sevī.

Darbojas:
Lāse 20.
Jurģis 25. ( Lāses draugs )
Alnis 30. ( Lāses mīļotais)
Mārīte 30. ( Lāses draudzene)
Kurmis 55. ( Lāses tēvs)

1.cēliens.

1.aina.( MĀRĪTE, JURĢIS, ALNIS, KURMIS)

Istaba. Balta bezpersoniska telpa. Istabā atrodas balta, šaura gulta, augstiem galiem , uz ritenīšiem kā slimnīcā, uz čīkstīga metāla sieta – matracis,2 palagi, sega , spilvens, zem spilvena grāmata. Kreisajā pusē spogulis cilvēka augumā ,tam līdzās spoguļa galdiņš , kurš nokrauts nieciņiem ( lietussargs, nazis, smaržas skaistā flakonā, sarkana lūpu pomāde, pūderis, plīša kaķēns, mobilais telefons, zeltīts lauru vainags uzkabināts virs spoguļa )Galdiņam ir durtiņas. Skapītī atrodas melna , zila un sarkana kleita, maza pistole, paplāte , 4 mazas glāzes, aploksne ar ķēdīti un kulonu). 4 balti krēsli. Ar seju pret zāli sēž 4 cilvēki un it kā uzmanīgi vēro filmu. Filmu rāda uz ekrāna dibenplānā – lāses rīt pa loga rūti. Cilvēku sejās mainās izteiksmes. Sakumā tie ir mierīgi, pamīšus smaida, iesmejas, saviebjas nepatikā un sāpēs, aizklāj seju, dusmās lec kājās, atkal apsēžas, skrien prom, nāk atpakaļ, kliedz , gāž krēslus, sit viens otram, apkampjas, bēg. Gaisma nodziest. Visu pārmāc lietus troksnis.
Izgaismo vienu cilvēku (Mārīti).

MĀRĪTE - Lāsīt, kur tu esi? Es nāku uz tavu māju jau nedēļu, bet tevis nekad nav mājās. Kas noticis? Es atstāju pie tavām durvīm sainīšus ar ēdienu ...jā, pīrādziņi, biezpiens, āboli ... Vai tu tos paņēmi? Sainīšu nav . Šodien es atnesu tavu sarkano vilnas jaku ...tu biji aizmirsusi to uz soliņa parkā pie mājas. Tā nevar , mīļā. Es uztraucos par tevi. Dod jel kādu ziņu.

Satumst.
Izgaismo vienu cilvēku ( Jurģi). Jurģis tur rokā mobilo telefonu , raksta īsziņu.

JURĢIS - Lāse? Kad būsi? Gribu tevi satikt. Man ir jauna dziesma. Tev patiks. Varbūt varu palikt pie tevis dažas dienas.

Satumst.
Izgaismo vienu cilvēku ( Alni). Alnis kā garāmejot...

ALNIS – Dārgā? Sen neesam tikušies. Atvaino, visu nedēļu bija darbs pie bankas jaunās finansu stratēģijas. Tēvs to ņem ļoti nopietni. Nevarēju izsprukt, lai satiktu tevi. Skūpstu tavas saldās lūpiņas.

Satumst.
Izgaismo vienu cilvēku ( Kurmi ).

KURMIS – Meitiņ, apstaigāju vairākus mūzikas klubus. Menedžeri ir ieinteresēti. Sarunāju trīs tikšanās ar noklausīšanos nākamnedēļ. Avīze „Vakarziņas” būtu sajūsmā par interviju ar tevi, bet žurnāls „Princesīte” par fotosesiju. Tu man esi īsta skaistule. 

Satumst. Lietus troksnis. Lēnām izgaismojas visa istaba.
Mārīte sēž gultā apkampusi spilvenu. Kurmis nervozi soļo pa telpu. Jurģis strinkšķina ģitāru apsēdies uz viena no krēsliem.

KURMIS - Vai tu varētu izbeigt!

JURĢIS - ( demonstratīvi) ... da lūdzu, Kurmja tēv.

MĀRĪTE - ( iekliedzas) Izbeidziet abi!

Durvju vēršanās troksnis, soļi gaitenī, visi sastingst, veras soļu virzienā. Ienāk Alnis.

MĀRĪTE  – Labdien, Alni.

JURĢIS - ( izsmējīgi) Ak, Alņa jaunskungs? Visu cieņu.

KURMIS - Ko ? Alnis? Kāds vēl Alnis?

ALNIS - Alnis Mežmalis, bankas „Cerība” prezidenta palīgs.

JURĢIS - ( lēni ) T-R-O-Ņ-P-R-I-N-C-I-S.

KURMIS - Ļoti patīkami, ļoti patīkami... Mežmaļa kungs, kāds prieks iepazīties ...

JURĢIS - Bļē...bļē...bļē ( trinkšķina akordus kā dziesmā).

MĀRĪTE - Alni, Lāsīte ir pazudusi  . Vai tu ko zini? Tu zini, jā?

Alnis klusē.

KURMIS - Esmu sarunājis tikšanos ar menedžeriem. Ar savu balsi Lāse var nopelnīt lielu naudu. Slava... Jā....braukt turnejā pa pasauli.

JURĢIS - Traļ - ļā- ļā – traļļā...

MĀRĪTE - Jurģi! Rimsties! Varbūt tu ko zini? 

JURĢIS - Ko es zinu? Viņa iet un dara ko pati grib. Es te gaidu jau nedēļu. Labi vēl, ka kāds atstāj pie durvīm ēdienu.

MĀRĪTE - Tu to paņēmi?

JURĢIS -Siers bija tiešām labs.

Jurģis pārvelk ar roku pār stīgām un dzied : 

Mārīt, manu kukainīt,
Par tevi sapņoju vienmēr
Kad vien par tevi atceros...

Mārīte gatava sviest Jurģim ar spilvenu, bet tad iesmejas.

MĀRĪTE - ( smejot) Jurģi ...

ALNIS - Laikam esmu nelaikā. Atvainojiet. Es ...labāk iešu.

JURĢIS - (pielec kājās) Nē, memļa! Tu paliksi un izstāstīsi kas tev ar Lāsi bija!

ALNIS - ( izsmējīgi) Ko? Un tu būtu tas Jurģis, kuru nez kāds čigāns krūmos uztaisījis? 

Jurģis metas Alnim virsū. Mārīte – pa vidu.

MĀRĪTE - ( Jurģim) Lāses dēļ ! (pārmetoši Alnim)  Viņi taču abi ... no bērnu nama!

JURĢIS - Es tev to čigānu ...vēl smagi pieminēšu.

Alnis izskatās nobijies, bet demonstratīvi pavīpsnā.

MĀRĪTE - Jurģi , lūdzu! Labāk parunāsim.... par Lāsi. Viņa brīžiem bijusi ... tik nesaprotama, ka sāku baidīties ...Pastāsti ... varbūt ...beidzot sapratīsim viņu un zināsim kur viņu meklēt. 

JURĢIS - Ko tu gribi, lai stāstu?

MĀRĪTE - Nu...tu viņu zini visilgāk... stāsti ...

Mārīte brīdi raugās apkārt, tad apņēmīgi dodas pie gultas un izvelk no pagalvja grāmatu .

MĀRĪTE - ...par šo grāmatu.

 JURĢIS - Un pati arī stāstīsi?

MĀRĪTE - Jā. ( paraugās uz katru kā meklējot atbalstu). Mēs taču ...visi ...viņu meklējam.

Viss satumst.


2.aina ( LĀSE, JURĢIS )

Lāse un Jurģis kā bērnu nama audzēkņi. Lāse ieskrien telpā . Viņai ir īsa zila kleita, lenta matos. Lāsei rokā grāmata. Viņa lasa. Redzams ,ka slepeni paņemtu grāmatu. Ik pa brīdim tramīgi vēro durvis.

LĀSE – (lasa)  Mīlestības un dailes dieviete Afrodīte iemīlēja mirstīgo Adonīsu. Adonīss gāja bojā medībās un Afrodīte to apraudot ...

Ieskrien Jurģis.

JURĢIS - Kas tas?

Jurģis nesekmīgi cenšas atņemt grāmatu.

JURĢIS - Iedo!

LĀSE - Nē!

JURĢIS - Skopa!

LĀSE - Tu tāpat nejēdz lasīt! Neko nesaproti.

JURĢIS - Saprotu gan!

LĀSE - ( gudri ) Sengrieķi mītus?

Jurģis - Ko?

LĀSE - (uzvaroši ) Nu, re!.... ( mierinoši) bet...es tev pastāstīšu. Skaties...

Lāse paslēpj grāmatu zem spilvena ,paķer no gultas palagu un aptinas ar to. Lepni saslejas.

LĀSE - Tagad esmu grieķu dieviete! Ņem tu arī.

Lāse radā uz gultu. Jurģis lēni paklausa. Nevīžīgi uzmet palagu uz galvas.

LĀSE - ( priecīgi un nopietni) Tā... ( smaida) Tu arī esi dievs.

JURĢIS - Man nepatīk!

LĀSE - Patīk gan!
 
Lāse goddevīgi paklanās.

LĀSE - Viņu dievi bija kā cilvēki tikai ... līksmi ...  Jo šie cilvēki, drīkstēja darīt visu un bija nemirstīgi.


JURĢIS - Jā? Tas ir labi. Vai es varu būt kā .... grieķu dievs?

LĀSE - Vari, kad tu tam tici.

JURĢIS - (neticīgi) Un es varēšu visu? Drīkstēšu?

LĀSE - Jā, kamēr mums būs šī spēle.

Jurģis nedroši tiecas skūpstīt Lāsi. Lāse nomet palagu un izvairās.

LĀSE - Jurģi, es tā nespēlēju!

JURĢIS - Tā nav godīgi!

LĀSE - Viņi nemaz nebija godīgi!

JURĢIS - Kā tu zini?

LĀSE - Izlasīju.

JURĢIS - Fē ...baigie jau nu dievi.

Jurģis nosviež palagu.

LĀSE - Toties ... nemirstīgi.

Lāse ātri uzliek savu palagu. Jurģis, to ieraugot, arī uzliek savu.

JURĢIS - ( čukstot)Tagad mēs esam nemirstīgi?

LASE - ( sazvērnieciski) Jā. Mūžīgi.

JURĢIS - Un ... kā to var zināt?

LĀSE - Mēs ... nevaram nomirt.

JURĢIS - Jā!

LĀSE - Bet pārējo visu ...varam!

.... 

( fragmenta beigas)

1 komentārs: